Pat padomju laikos mācīties vietējo valodu likas dabiski. Par to programmā “Mazākumtautības” pastāstija dzejnieks, prozaiķis un atdzejotājs Jurijs Kasjaņičs.
«Mans stāsts, laikam, ir ļoti vienkārš. Protams, ka bērnība, pagalma bija gan latvieši, gan krievi, gan ebreji, gan poļi — mēs visi bijam kopā. Un normāli es latviešu valodu sastapu tikai skolā, otrajā klasē. Un valodu es iemācijos vienkārši skolā, jo es labi mācijos. Un es sapratu, kāpēc man vajag zināt šo valodu. Es dzīvoju, kaut Padomju, bet tomēr Latvijā. Man tas bija dabiski, ka es varu izlasīt izkārtni, noklausīties pārraidi», — sacija Kasjaņičs.
Pēc viņa domām, Latvijā valoda ir viena no interesantakajām lietām.
«Kad tu esi vidē, un tu esi atvērts — tas piemīt katram cilvekam, sevī ietvērt visu, kas patīk. Un man ļoti interesēja tas — uzdot jautājumu kādam cilvekam latviski. Man nebija nekādas iekšējas pretestības. Jebkura zināšana ir bagātība, tā padara cilvēku labāku. Dzīvojot Latvijā es arī gribēju zināt vairāk par Latviju, nevis par komunistiskās partijas sasniegumiem», — teica Kasjaničs.
Tomēr, dzejniekam liekas, ka cilvēkam jābūt atvērtam jaunajām zināšanām.
«Man liekas, ka, ja cilvēks nav nikns pret kau ko, tad viņš var labāk uztvert pasauli un atrast tajā to, kas ir labs. Un valoda, tas ir saziņas līdzeklis, saprašanas līdzeklis. Un, jo vairāk valodu cilvēks zin, jo drošāks viņš jūtas šajā pasaulē. Pagalmā mēs vispār runājām kaut kāda valodu maisijumā», — sacija Kasjaņičs.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Mazākumtautības” saturu atbild SIA RNR LTD
#mazakumtautības #SIF_MAF2020
