Jau no pašas bērnības arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs labi pārzināja trīs valodas. Par to viņš pats pastāstija radio Balkom tiešājā ēterā.
«Līdz piecu gadu vecumam es augu dzīļos laukos, Rubeņos. Un tur bija trīs ģimenes: mēs runājam poliski, bet visi pārējie — latviski. Bija bērns, kurš bija gadu jaunāks par mani. Respektīvi, es jau tur saku mācīties latviešu valodu. Un tad, kad pārbraucam uz Eglaini, es gāju uz latviešu skolu. Bet Eglaines skola bija divvalodīga: bija latviešu plūsma un krievu plūsma. Un sarunājamies mēs attiecīgi. Līdz ar to ir organiski sanācis, ka man trīs pirmas valodas», — teica Stankevičs.
Savu vairāku valodu un kultūru pārzināšanu Stankevičs uzskata par labu lietu.
«Es toreiz sevi definēju kā polis. Tas ir tas, kas man atnāca ar mātes pienu. Tā ir mana pirmā identitāte un pirma valoda. Pirmus vārdus «mamma» un «papa» tu izrunā tajā valodā. Bet, protams, kad es kļuvu par priesteri — par galveno valodu kļuva latviešu. Un caur to, caur saviem draugiem es uzzināju arī latviešu kultūru. Un līdz ar to šī kultūra arī manēja — tas man ir organiski. Un es neredzu savas poļu saknes kā mīnusu. Vai to, ka man ir bijusi spēcīga krieviska dimensija dzīvē. Es to uzskatu par priekšrocību», — sacija Stankevičs.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Mazākumtautības saturu atbild SIA RNR LTD.
#melukontrole #SIF_MAF2020
